Veca rokoko mēbele.

Nesen biju nolēmusi, ka visiem maniem darbiem nu būs iemesls, nozīme, stāsts par un ap tiem. Vakar kulturoloģijas stundā, klausoties skolotāja runās par Siguldu, un to, kā viņš vairs nespēj stāvēt uz galvas vai mest kūleni, jo jūtas kā tāda veca rokoko mēbele, radās šis bezmērķīgais un stilā savādākais zīmējums. Varbūt pareizāk tomēr teikt skice.
Varbūt tomēr iemesls un paskaidrojums nav vajadzīgs. Varbūt nav vērts iedziļināties katrā mazā domā vai idejā.

Ir jāspēj filtrēt tās labākās un... ne tik labākās idejas.

Garastāvoklis pavisam izputējis un galva tukša, jo vairs nespēju saprast - kurp tālāk? Ko tālāk?
Varbūt jāizguļas un jāizlasa kāda mākslas grāmata, varbūt prāts taps skaidrāks. Esmu pārliecināta, ka tā tas būs. Jau pāris nedēļas uz galda stāv mana nesen iegādātā grāmata par Kārli Padegu. Cik ārkārtīgi laimīga esmu, ka beidzot dabūju to grāmatu, kas vairs nav apgrozībā.