GRAFIKA-S

Rīgas mākslas telpā no 24. janvāra līdz 6. martam ir apskatāmi Latvijas mākslinieku-grafiķu darbi, gan labi pazīstamie autori, gan arī jaunie mākslinieki. Šī izstāde nepārprotami būtu jāapmeklē gan mākslas studentiem un fanātiķiem, gan arī visiem pārējiem Latvijas iedzīvotājiem, jo neapšaubāmi šis ir lielākais grafikai veltītais pasākums Latvijā pēc aptuveni divdesmit gadu ilgas klusēšanas.

Latvijā grafikas mākslas novirziens ir ļoti populārs, un, lai arī nereti gadās, ka ātru slavu guvušas lietas kļūst kvalitātē zemākas, par grafikas māksliniekiem to nevar teikt, jo patiešām latviešiem grafikas darbi ir ļoti augstā līmenī. Ne velti daudzi mūsu mākslinieki ir guvuši atzinību dažādās pasaules valstīs. Latvijas grafika ir pazīstama daudz tālāk par pašas zemes robežām un, diemžēl vai negluži diemžēl, jāatzīst, ka labāku uzslavu tā iegūst tieši ārzemēs, jo izsaku pienēmumu ,ka  daudzi latviešu kritiķi un mākslinieki vēl nav gatavi laikmetīgās mākslas straujajām maiņām, un bieži vien kļūst akli uz to, kas pašlaik pasaulē ir atzīsts un, kas jau ir palicis, un ir vēlams atstāt pagājušajām paaudzēm. Jaunie baidās nākt pie mākslas varas, jo vecie iekrampējuši savus nagus mīkstajos Padomju laiku mākslas krēslos...

...

Bet atgriežoties pie izstādes:

Darbi ir patiešām interesanti un dažādi. Šoreiz varu lietot citātu no viena no žūrijas locekļa - Ričarda Noisa (Richard Noyce) , kura vārdi skanēja šādi:
"Es saprotu, ka būtu mazliet salkani teikt, ka šajā izstādē jebkurš apmeklētājs var atrast kas viņam patīk, bet šajā gadījumā tā tas patiešām ir! Šeit ir īsfilmas, performances māksla, nospiedumi, ilustrācijas.. Viss, ko vien var vēlēties!"
Pilnībā piekrītu Ričarda Noisa teiktajam, jo izstāde tāda patiešām arī ir. Man personīgi grafikas māksla ir ļoti tuva, bet ar nožēlu jāatzīst, ka daudzas grafikas izstādes Latvijā ir ļoti neveiksmīgas darbu atlases dēļ, telpas izkārtojuma un darbu daudzuma/kvalitātes. Taču beidzot varēja just, ka kāds ir piestrādājis cītīgāk un nošķīris labus darbus no tiem  daudzajiem, atvainojiet, mēsliem, kas tiek radīti. Protams, bez šiem... mēsliem jau nevar. Jūs teiksiet, ka māksla ir subjektīva, bet tas ir ļoti plaši teikts, it īpaši, ja runa nav par pašdarbnieciskām izvirtībām, bet gan par IZSTĀDI, kura reprezentē LATVIJAS MĀKSLAS KVALITĀTI Rīgas 2014 ietvaros, un kuru apmeklē ļoti daudzi ārzemnieki. Mans viedoklis ir, ja Latvijā ir tik daudz mākslas speciālistu un daudz pieredzējušu mākslinieku, tad  būtu  jābūt spējai izvērtēt objektīvi - kas ir izstādes materiāls un, kas labāk izskatīsies pie labierīcību sienas, un būtu jāsabalansē ar šo pašu mākslinieku un mākslas kritiķu uzpūstajām personībām un pieredzi. Tā būtu Latvijas-utopijas ideja, bet realitātē notiek gluži pretējais. Iepriekš austiņā ieborētu tekstu norunāt  prot labi, bet, kad jādara darbs kvalitatīvi, tad piepūstās krūtis un uzblīdušais ģīmis sāk trīcēt no nemākulības.


Runājot par nemakulību šīs izstādes "svinīgā" atklāšana bija vēl aizkustinošāka un sirdi plosoša. Izstādes kuratore nemāk runāt, nemāk uzstāties, nemāk pasniegt balvas un nemāk pareizi iepazīstināt ar viesiem no ārzemēm. Skan trīcošas balsis, nezināšana, ko teikt , virkne neveiksmīgu joku un sarkšanu, kad publika nesmejas. Bet publika jau neklausās. Viņi dzird, bet neklausās. Jo, būsim atklāti, daudzi uz šīm izstādēm, it īpaši studenti, nāk, lai dabūtu vīna glāzi par brīvi, un omulīgi pačatotu ar savu draugu bariņu. Šādā vietā pat viszemiskākās sarunas izklausīsies lietišķas. Ne druskas cieņas netiek dotas no šiem neaudzinātājiem bērniņiem cilvēkiem, kas uz skatuves mokās un svīst lampu drudža caurejas sāpēs.

Apbalvošanas daļa, jā, bija pat apbalvošana! Tāpēc jau mums bijā šī čukstus iepazīstinātā žūrija - Ričards Noiss no Lielbritānijas un Jūlija Frīdriha no Vācijas. Būšu pārsteigta, ja kāds visas izstādes laikā būs mazliet dzirdējis, kas šie cilvēki ir, un no kurienes viņi ir. Jebkurā gadījumā, apbalvošana. Apsveicam nokaunējušos Pauli Liepu par saņemtajām rozā tulpēm un 500 eiro, kurus viņam apsolīja iedot pēc šī svinīgā pasākuma. Es viņa vietā arī kaunētos par tādu iepriekš nesagatavotu apbalvošanu.

Un uz šīs priecīgās laureātu noskaņas, es pati personīgi no visas savas aizvainotās iekšpuses novēlu  - visiem joprojām būt tik neveikliem savā runā un uzvedībā, un apmeklēt mākslas izstāžu atklāšanas tikai brīvā un lētā vīna dēļ. Neuztrauksimies par mākslas nākotni, jo visi latvju mākslinieki laimes zemi atrod citās valstīs. Atstāsim savu dzimteni par to vietu, kur atbraukt un pagorīt savas populārās, vaksētās pakaļas ,kā tāda pieredzējusi pornozvaigzne kameras priekšā.

Priekā!