Mazliet par kukaiņiem.

Kukaiņi man nav izraisījuši īpaši patīkamas emocijas jau kopš bērnības. Patiesībā, par kukaiņiem man pat bija mazliet vienalga līdz 2002. gada vasarai. Tā sauktā "liktenīgā vasara", kuru es tikko tā nosaucu, jo tas skan dramatiski. Nekas liktenīgs tur nenotika, tikai mans riebums pret kukaiņiem - melniem un spīdīgiem, ar daudz kājām, daudz acīm un spalvām uz muguras - kļuva par Saules diametru lielāks.

2002. gada vasara, jūlijs. Toreiz Latvija uzstādīja savu maziņo, personīgo rekordu gaisa temperatūras kārtā. Es saku maziņo, bet patiesībā tā bija sasodīti karsta vasara. Temperatūra sasniedza +34 grādus un jābrīnās, ka es vēl esmu dzīva. Bet, ko tur brīnīties? Tad es vēl biju bērns un izprasījos vecākiem pirkt daudz saldējuma. Man liekas, ka tā bija arī tā vasara, kur gribēju uzstādīt pati savu rekordu. Ja jau visi liek rekordus, tad man arī vajag! Man tovasar vajadzēja apēst 100 saldējumus. Bērnam skaitlis 100 liekas daudz, bet tagad, kad skatos ar mazliet skeptiskāku aci, tas ir nieks. Kurš gan nevar vasarā apēst 100 saldējumus? It īpaši, ja dzīvsudraba termometra stabiņš pārsniedz 30 grādus pēc Celsija? Jāatzīst, ka man apnika uzskaitīt saldējumus un krāt saldējumu kociņus pēc 38. izkusušā "Karlsona". "Karlsons" bija tas labākais saldējums, labāks kā jebkurš šodien.

Bet turpinot tematu par kukaiņiem...

Mums dārzā auga, un vēl joprojām aug, krizdoles. Tiesa tagad, 2014. gadā, to krūmi ir mazliet pārauguši un, ja tos tagad steigšus neiztīrīs, kļūs par brikšņiem un mājvietu daudziem, nejaukiem, spīdīgiem, šņācošiem, glumiem, daudzkājiem, spalvainiem, krāsainiem un vienkārši neglītiem kukaiņiem. Man garšo krizdoles. It īpaši tādās karstās vasarās kā 2002. gada vasara. 

Starp citu, 2002. gadā mēs dabūjām kaķi. Melnu, jaunu, žiperīgu kaķeni, kuru nominējām par Friceni. Tagad viņai ir 12 gadi. Patiesībā, mēs nezinām vai viņai tiešam ir 12 gadi, jo pie mums viņa ieradās it kā jauna, bet varbūt kādu gadu, pusotru vai tomēr pāris mēnešus veca. Bet, manuprāt ir labi, ka ir kaut kāda kartība un konkrētība gados. Tagad viņa ir veca, bet joprojām tikpat žiperīga kā parasti, tikai ar mazliet nejauku raksturu.

Kur es paliku? Ak, jā, krizdoles...

Tas bija arī ļoti ražīgs gads, krūmi bija pilni, zari noliekušies līdz zemei. Ogas bija lielas un varenas, un ļoti, ļoti saldas. Nav brīnums, ka no tās vasaras vairāk neko neatceros kā tikai krizdoles, kaķi un saldējumu, jo tās bija tās trīs galvenās liekas, ka okupēja manu prātu. Un cik tad daudz lietas var saiet vienā, mazā bērna prātā?
Gan jau, ka daudz.. Tikai tagad, kad paliec vecāks, tava galva ir pilna ar tik daudz nevajadzīgu informāciju, ka tās lieliskās, mazās detaļas un muļķības, kuras tagad sauc par muļķībās, tiek aizgrūstas kaut kur tālu tavās smadzenēs.. Un dabūt tās atpakaļ vari tikai vecumdienās, ja tev paveicas. Laikam tajā vecumā to sauc par plānprātību..?

Plānprātība, plānprātība... Krizdoles.. Ak, jā!

Es ēdu krizdoles un es ēdu tās daudz. Laikam pārāk daudz, jo es sadusmoju veselu virkni spīļastes. Ziniet, tie melnie kukaiņi ar spīlēm vēdera galā? Forficula auricularia? Lūk, šis kukainis, man mūžīgais ienaidnieks(Kāds tur ienaidnieks? Es pat nevaru uz to zvēru paskatīties.. Iedomājoties vien to spīdīgo muguru un riebīgo spīli un gribas kliegt un nolēkt no klints malas),izdomāja man ieriebt un radīt traumu visai manai atlikušajai dzīvei. Tas kaut kādā mistiskā veidā aizrāpoja man līdz kaklam un pamatīgi ieknieba. Ieknieba no visas sirds , jo tas sāpēja. Varbūt man likās, ka ļoti sāp, jo es biju bērns. Bet skaidrs ir tas, ka tie ir briesmīgākie kukaiņi uz pasaules.